Kas ir Ziemassvētki
Ziemassvētki ir svētki Debess gaismas jeb Dieva atdzimšanai.
Ziemassvētki, Liela diena, Simtu cepu kukulīšu,
Tie Dievam lieli svētki: Ziemassvētkus gaidīdama:
Ziemassvētkos Dievs piedzima, Simtiem nāca danču bērnu
Lieldienās šūpli kāra. Ziemassvētku vakarā.
Gads noslēdzas ar BAGĀTAJIEM ZIEMASSVĒTKIEM – tie ir Saulgriežu svētki un Dieva piedzimšanas svētki.
Gandrīz visas reliģijas pauž, ka Ziemassvētkos, vistumšākajā laikā, kad
Saule atkal sāk lūkoties uz vasaras pusi, piedzimst kāda dievība. Šai
laikā dzimst ēģiptiešu dievi, romiešu
„neuzvaramā Saule”, un, protams, arī latviešiem ir tāds pats ticējums –
piedzimst mūsu dainās minētais Dievs – Debesu gaisma.
Pūtiet guni, lauziet skalus, laidiet Dievu istabā;
Dieviņš stāv aiz vārtiem, nosvīdušu kumeliņu.
Ziemassvētki ir bagātākās svinības gadskārtā, jo tad visādu labumu un mantu pilnām savākts un tautas tradīcijas tos dēvē par „bagātiem”, jo tad netrūka raksturīgo
Ziemassvētku ēdienu un dzērienu. Senči parasti izvēlējās ēdienus ar
simbolisku nozīmi: cūkas šņukuriņu, putraimu desas, zirņus, pupas un
kočas jeb kūķus, kurus ēda, lai iegūtu turību.
Nākošā dienā pēc Ziemassvētkiem sākās jauns gads (pēc Gregora kalendāra 25. decembrī) un
tāpēc jau no senlaikiem pazīstama paraža uzzināt jau iepriekš, kāds tas
būs. Šai laikā notiek nākotnes zīlēšana un pareģošana visdažādākos
veidos (piem., naktī iet bišu stropus klausīties – ja tās „san”, būs
laba vasara; naktī iet purināt ābeles, lai nākošajā gadā liela raža).
Istaba un galds Ziemassvētkos tiek rotāts salmiem, zirnājiem vai sienu.
Pie Ziemassvētku izpriecām pieder bluķa vilkšana un dedzināšana, budēļos iešana un rotaļāšanās.
Simboliska nozīme ir rotaļai „vilks un kaza”, kur kaza ir Saules
simbols, bet vilks - tumsas. Par citiem Saulgriežu svētkiem nav
uzglabājies tik daudz dažādu ticējumu un zintējumu kā par
Ziemassvētkiem. Viens no svarīgākiem ticējumiem bija bluķa vilkšana un
sadedzināšana. Bluķis tika vilkts apkārt mājai, lai simboliski savāktu
tajā visu, kas ļauns bija iepriekšējā gadā sakrājies, un tad augstu
kalnā sadedzināts. Bluķa sadedzināšanas laikā bagātīgi klāja galdus.
Plašāk pazīstama Ziemassvētku tradīcija ir ķekatās jeb budēļos iešana.
Senie latvieši ticēja, ka ķekatas ir māju labie gari, ka tie nes mājā
svētību un druvās auglību. Ar klaigām, trokšņiem un dejām tie centās
aizbaidīt ļaunos garus.
G.Stenders savā „Lettische Grammatik” 1783.g. par bluķa vakaru raksta:
„Bluķa vakars bija ap mūsu Ziemas svētkiem, kurā senāk ēzdami, dzerdami
un lēkdami apkārt vilka bluķi kā grūtuma attēlu un beidzot to ar
smieklīgām svinībām sadedzināja par zīmi, ka visi grūtie vasaras un
rudens darbi izbeigušies.”
Daudz
un dažādu svētku paražu saistās ar lopiem, lai tos pasargātu no
ļaunuma, lai tiem būtu svētība. Visas svētku norises notika,
pateicoties Dievam – Debesu gaismai un Saulītei un tomēr galvenokārt
godinot un daudzinot Dievu, jo tas ir gaismas dzimšana laiks pēc tumšās
un garās ziemas.
Paldies saku Dieviņam, nu atnāca Ziemas svētki;
Dievs lai dod veselību Lieldieniņu sagaidīt.
Ziemassvētki ir Dieva svētki, jo tumsa atkāpjas un gaisma nāk.
Visa daba ir gaismas nojautu apņemta un cilvēks to starpā.
Visas izdarības, kas notiek Ziemassvētku laikā, ir Saules, gaismas un
Dieva turēšanai un daudzināšanai par godu.
Tādas izdarības kā bluķa vilkšana ir simboliskas un satur lielu jēgu – nolikt malā visu,
kas vecā gadā bijis ļauns,lai var iet gaismas ceļu nākamā gadā.
Tā cilvēks kļuva gaismai rada un viss notika ar dievpalīgu.
Ziemsvētki
Ziemas saulgrieži latviešiem bija
nozīmīgi svētki labklājības un saticības nodrošināšanai visam nākamajam
gadam. Ziemsvētki ir bagāti, tie atbrauc rakstītām kamanām un
brīnumainu kumeliņu. Latviešiem Ziemsvētki ir personificēti, tāpat kā
Lieldienas, Mārtiņi, Jāņi. Tumšais ziemas laiks tika pavadīts pie skala
uguns, meitas un puiši nodarbojās ar rokdarbiem, bērniem tika stāstītas
pasakas, un visi kopā minēja mīklas. Ziemsvētki ir arī gaismas svētki,
kad tumsa, sasniegdama savu augstāko pakāpi, nu savu vietu atdod
gaismai.
Ziemsvētki pazīstami visām Eiropas
tautām, tā bijis arī pirms kristietības ienākšanas. Latviešu Ziemsvētku
tradīcijās kristietības ietekme maz jūtama, bet vietumis tomēr
sastopamies ar Bībeles leģendu par Jēzus piedzimšanu.
Ziemassvētkos,
čigānos iedami, trīs bijuši ķēniņu tērpos, bet ceturtais baltais
eņģelis. Visi viņi dziedājuši ziemassvētku dziesmas. ( LTT: B.Ezeriņa,
Latgale.)
Ziemassvētkos sienu nes istabā, liek uz galda zem segas par atmiņu tam, ka Kristus dzima sienā. (LTT: A.Zālīte, Bērzpils.)
Latvijā Ziemsvētkiem ir vairāki nosaukumi: bluķa vakars, ķūķu, koču vakars.
Mūsdienās Ziemsvētkus pavadām klusi un mierīgi. Taču senajam latvietim tie bija līksmības pilni svētki.
LTdz 13628
Ziemassvētkus gaidīdams,
Saldu daru alutiņu;
Gan zināju Ziemassvētkus
Trīs dieniņas svētījami.
Šajos
svētkos valda bagātība un pārpilnība. Šajā laikā klēts ir pilna un
tādēļ arī uz Ziemsvētku galda nekā netrūkst. Ēdieniem lielākoties ir
simboliska nozīme. Viens no Ziemsvētkiem raksturīgākajiem ēdieniem ir
cūkas šņukurs. Tas simbolizē arklu zemes uzaršanai,- tāpat kā cūka ar
savu šņukuru ar zemi.
Cūkas šņukuru dod ēst
arājam, lai tam labi veiktos aršanā. Cūkas šņukurs tiek vārīts kopā ar
ķūķiem jeb kočām, kas jāēd, lai iegūtu turību, laimi. Ziemassvētkos
vārīja kūķus jeb zīdeni ar cūkas pusgalvu iekšā; mājas māte izdalīja
mājas ļaudīm pa trauciņam, lai nākošais gads būtu derīgs un svētīgs.
(LTT: M.V. 1891, 33. M. Rožukalns, Dikļi.)
Uz
Ziemsvētku galda bija jābūt arī zirņiem un pupām, lai būtu daudz
naudas. Tie bija noteikti jāapēd, lai nākamajā gadā nebūtu jāraud.
Par ēšanu Ziemsvētkos stāsta daudz ticējumu un tautasdziesmu.
Par
sevišķu svētku gardumu turēja sausi novārītus zirņus un pupas. Putraimu
desas un gaļas ēšana ziemassvētkos it sevišķi ir novados, kur agrāk
dzīvoja lībieši, un Igaunijas robežās. Tur lauku puiši vēl priekš
dažiem desmit gadiem ziemassvētkos mēdza sacensties, cik olektis
putraimu desas kurš var apēst. Ļaudis ticēja, ka dūšīga ēšana svētkos
veicina nākamā gada ražu. Ziemeļvidzemē dažās vietās svētkiem cepti
īpaši rupjas maizes svētku kukuļi. Bieži tie cepti no pēdējā kūluma
miltiem, un kukulis taisīts augsts, kaudzei līdzīgs, lai nākošā gadā
būtu bagāta raža un visa būtu kaudžu kaudzēm. Šādu svētku kukuli cepa
no rudzu vai karašas miltiem... Ziemassvētkos pat lopiem dots labāk
ēst... Plaši pazīstama arī paraša svētkos vārīt cūkas galvu. To ēdot,
arājs dabūjis šņukuriņu, lai tam pavasaros labi veiktos aršana. Acis
dotas kaķim, lai tas labāki redzētu peles... Senāk latvieši atstājuši
galdus visu nakti ar ēdieniem un alu apkrautus, lai pie tiem varētu
mieloties veļu valstī aizgājušie. (LTT: Āronu Matīss, Latvis, 1929, 25.
XII.)
LTdz 13555
Nāc, māsiņ, ciemoties
Ziemas svētku vakarā:
Būs pupiņas, būs zirnīši,
Būs cūciņas šņukurīts.
Ziemsvētku
vakaram raksturīga ir arī veļu mielošana. Parasti pēc svētku maltītes
netiek novākts galds, lai naktī veļi varētu nākt mieloties. Veļiem
mielasts tika nests arī uz riju, šķūni, pirti. Neviens no mājas ļaudīm
to nedrīkstēja ēst.
Ziemassvētku vakarā nes
maizi uz rokas dzirnavām, stalli un riju, kur tā paliek līdz
jaunamgadam. Agrāk tur nolikuši arī gaļu un alu. (LTT: A.Bīlenšteina
rokraksts, Mežmuiža.)
Ap 60 gadu atpakaļ
Valdgales pagastā bij paradums Ziemsvētku vakarā vārīt sausus zirņus ar
pupām, kurus tad paši ēd un atstāj pa nakti kopā ar speķraušiem uz
galda, lai dabū arī miroņi ēst. (LTT: LFK Bb 33, 50)
Tās ir atskaņas no aizgājušā veļu laika.
Ziemsvētki
ir īstais laiks jautrajiem masku gājieniem. Masku gājieniem ir dažādi
nosaukumi: budēļi, čigāni, kaladnieki, ķekatas, maski, nabagi u.c.
Ķekatnieki ir ģērbušies dažādās maskās - nāves, zirga, lāča, dzērves un
citās. Tie staigā no ciema uz ciemu un nes visur savu svētību un dzen
prom ļaunus garus. Ķekatnieki jāuzņem viesmīlīgi.
Svētku
naktī priekš pusnakts atskan pie loga ziemassvētku dziesmas. Nu sanāk
visi mājas ļaudis pie loga un noskatās uz pagalmā dejojošo un dziedošo
bārenīšu un nabagu pulciņu. Tie ir tā saucamie gradzes, pirmie svētku
vēstneši. Par dziedāšanu namamāte tos apdāvina ar pīrāgiem, sviestu,
gaļu un desām. (LTT: Pēdējais Brīdis, 1931, 292.)
Ķekatnieki
centās pārģērbties pēc iespējas dīvaināk un arī balsi pārmainīja, jo
liels gods bija palikt nepazītam. Ar sparīgu dancošanu ķekatas nesa
svētību arī dārzos, lai tur augtu kāļi, kāposti, un druvās.
Ķekatu
baru veda vecākais, barvedis vai budēļu tēvs, kam līdzi bija sieva jeb
budēļu māte. Ķekatas pārbauda, vai viss mājā kārtībā, vai pīrāgi
izcepti, vai bērni prot lasīt. Gan saimnieces un saimnieka, gan puišu
un meitu, gan bērnu pienākumiem jābūt izpildītiem. Visur jāvalda
tīrībai un sakoptībai. Budēļu tēva neiztrūkstošs atribūts ir dzīparota
pātadziņa vai arī bērzu slotiņa, ko sauc par budēļu rīksti. Šai rīkstei
latvieši piedēvējuši maģisku spēku. Visā Eiropā izplatīts paradums
ziemas saulgriežus sagaidīt ar izplaucētiem zariem, ar kuriem,
pieskaroties cilvēkiem vai dzīvniekiem, varēja pārnest dzīvinošo spēku,
kas piemīt šiem zariem. Ar šo Eiropā izplatīto tradīciju sasaucas
budēļu tēva rīkste. Tos, kas nepaklausīgi vai slinki, budēļu tēvs
simboliski noper.
LTdz 13980
Budelīti, tēvainīti,
Izper manu vedekliņu:
Slinka mana vedekliņa,
Nevērpj linu pakuliņas,
Es tev došu cimdu pāri
Par vedeklas izpēršanu.
Šīs
pēršanas pamatā nav sods par slinkumu, pārmācīšana, bet gan veģetatīva
auglība un veselība. Tāpat cilvēkus kuļ ne tikai Ziemsvētkos, bet arī
Lieldienās, lai tos pasargātu no dažādām kaitēm un ļaunuma.
Ziemsvētkus
sauc arī par bluķa vakaru. Bluķa velšana bija viena no raksturīgākajām
Ziemsvētku tradīcijām, lai gan ticējumos un tautasdziesmās šī tradīcija
minēta maz. Šim nolūkam tika nocirsts liels ozola bluķis, kuru bluķa
vakarā vilka no viena ciema uz otru, līdz beidzot tas ievilkts
sētsvidū, kur ar dziesmām un dejām sadedzināts. Bluķa vilkšana paātrina
saules un dzīvības atgriešanos. Bluķa sadedzināšana simbolizē jauna
saules gada sākuma, pašu sauli, kas zemniekam ir ļoti svarīga.
LTdz 13663
Ziemassvētki, Lieladiena,
Kaladū, kaladū,
Tie Dievami dārgi laiki:
Ziemassvētkos Dievs piedzima,
Lieldienāsi šūpli kāra.
Sen gaidīju, nu atnāca
Tie bagāti Ziemassvētkui;
Ziemassvētki sabraukuši
Rakstītāmi kamanāmi.
Eita laukā, saiminieki,
Saņemtai Ziemassvētkus:
Dieviņš stāvēj' aiz vārtiemi
Nosvīdušu kumeliņu.
Klusat, jauni, klusat, veci,
Dievs ienāc istabāi,
Dievs ienāca istabāi,
Vaicā nama saiminieka.
Tas bij nama saiminieks,
Kas sēž galda galiņāi,
Kas sēž galda galiņāi
Baltu linu krekliņāi.