Kas ir Ziemassvētki

Ziemassvētki ir svētki Debess gaismas jeb Dieva atdzimšanai.

Ziemassvētki, Liela diena,                                                     Simtu cepu kukulīšu,

Tie Dievam  lieli svētki:                                                        Ziemassvētkus gaidīdama:

Ziemassvētkos Dievs piedzima,                                             Simtiem nāca danču bērnu

Lieldienās šūpli kāra.                                                            Ziemassvētku vakarā.

 

Gads noslēdzas ar BAGĀTAJIEM ZIEMASSVĒTKIEM – tie ir Saulgriežu svētki un Dieva piedzimšanas svētki. Gandrīz visas reliģijas pauž, ka Ziemassvētkos, vistumšākajā laikā, kad Saule atkal sāk lūkoties uz vasaras pusi, piedzimst kāda dievība. Šai laikā dzimst  ēģiptiešu dievi, romiešu „neuzvaramā Saule”, un, protams, arī latviešiem ir tāds pats ticējums – piedzimst mūsu dainās minētais Dievs – Debesu gaisma.

Pūtiet guni, lauziet skalus, laidiet Dievu istabā;

Dieviņš stāv aiz vārtiem, nosvīdušu kumeliņu.

Ziemassvētki ir bagātākās svinības gadskārtā, jo tad visādu labumu un mantu pilnām savākts un tautas tradīcijas tos dēvē par „bagātiem”, jo tad netrūka  raksturīgo Ziemassvētku ēdienu un dzērienu. Senči parasti izvēlējās ēdienus ar simbolisku nozīmi: cūkas šņukuriņu, putraimu desas, zirņus, pupas un kočas jeb kūķus, kurus ēda, lai iegūtu turību.

Nākošā dienā pēc Ziemassvētkiem sākās jauns gads (pēc Gregora kalendāra 25. decembrī) un tāpēc jau no senlaikiem pazīstama paraža uzzināt jau iepriekš, kāds tas būs. Šai laikā notiek nākotnes zīlēšana un pareģošana visdažādākos veidos (piem., naktī iet bišu stropus klausīties – ja tās „san”, būs laba vasara; naktī iet purināt ābeles, lai nākošajā gadā liela raža).

Istaba un galds Ziemassvētkos tiek rotāts salmiem, zirnājiem vai sienu. 

Pie Ziemassvētku izpriecām pieder bluķa vilkšana un dedzināšana, budēļos iešana un rotaļāšanās. Simboliska nozīme ir rotaļai „vilks un kaza”, kur kaza ir Saules simbols, bet vilks - tumsas. Par citiem Saulgriežu svētkiem nav uzglabājies tik daudz dažādu ticējumu un zintējumu kā par Ziemassvētkiem. Viens no svarīgākiem ticējumiem bija bluķa vilkšana un sadedzināšana. Bluķis tika vilkts apkārt mājai, lai simboliski savāktu tajā visu, kas ļauns bija iepriekšējā gadā sakrājies, un tad augstu kalnā sadedzināts. Bluķa sadedzināšanas laikā bagātīgi klāja galdus. Plašāk pazīstama Ziemassvētku tradīcija ir ķekatās jeb budēļos iešana. Senie latvieši ticēja, ka ķekatas ir māju labie gari, ka tie nes mājā svētību un druvās auglību. Ar klaigām, trokšņiem un dejām tie centās aizbaidīt ļaunos garus.

G.Stenders savā „Lettische Grammatik” 1783.g. par bluķa vakaru raksta: „Bluķa vakars bija ap mūsu Ziemas svētkiem, kurā senāk ēzdami, dzerdami un lēkdami apkārt vilka bluķi kā grūtuma attēlu un beidzot to ar smieklīgām svinībām sadedzināja par zīmi, ka visi grūtie vasaras un rudens darbi izbeigušies.”

Daudz un dažādu svētku paražu saistās ar lopiem, lai tos pasargātu no ļaunuma, lai tiem būtu svētība. Visas svētku norises notika, pateicoties Dievam – Debesu gaismai un Saulītei un tomēr galvenokārt godinot un daudzinot Dievu, jo tas ir gaismas dzimšana laiks pēc tumšās un garās ziemas.

  Paldies saku Dieviņam, nu atnāca Ziemas svētki;

  Dievs lai dod veselību Lieldieniņu sagaidīt.

Ziemassvētki ir Dieva svētki, jo tumsa atkāpjas un gaisma nāk.

Visa daba ir gaismas nojautu apņemta un cilvēks to starpā.

Visas izdarības, kas notiek Ziemassvētku laikā, ir Saules, gaismas un

Dieva turēšanai un daudzināšanai par godu.

Tādas izdarības kā bluķa vilkšana ir simboliskas un satur lielu jēgu – nolikt  malā visu,

kas vecā gadā bijis ļauns,lai var iet gaismas ceļu nākamā gadā.

Tā cilvēks kļuva gaismai rada un viss notika ar dievpalīgu.

Ziemsvētki

Ziemas saulgrieži latviešiem bija nozīmīgi svētki labklājības un saticības nodrošināšanai visam nākamajam gadam. Ziemsvētki ir bagāti, tie atbrauc rakstītām kamanām un brīnumainu kumeliņu. Latviešiem Ziemsvētki ir personificēti, tāpat kā Lieldienas, Mārtiņi, Jāņi. Tumšais ziemas laiks tika pavadīts pie skala uguns, meitas un puiši nodarbojās ar rokdarbiem, bērniem tika stāstītas pasakas, un visi kopā minēja mīklas. Ziemsvētki ir arī gaismas svētki, kad tumsa, sasniegdama savu augstāko pakāpi, nu savu vietu atdod gaismai.

Ziemsvētki pazīstami visām Eiropas tautām, tā bijis arī pirms kristietības ienākšanas. Latviešu Ziemsvētku tradīcijās kristietības ietekme maz jūtama, bet vietumis tomēr sastopamies ar Bībeles leģendu par Jēzus piedzimšanu.

Ziemassvētkos, čigānos iedami, trīs bijuši ķēniņu tērpos, bet ceturtais baltais eņģelis. Visi viņi dziedājuši ziemassvētku dziesmas. ( LTT: B.Ezeriņa, Latgale.)

Ziemassvētkos sienu nes istabā, liek uz galda zem segas par atmiņu tam, ka Kristus dzima sienā. (LTT: A.Zālīte, Bērzpils.)

Latvijā Ziemsvētkiem ir vairāki nosaukumi: bluķa vakars, ķūķu, koču vakars.

Mūsdienās Ziemsvētkus pavadām klusi un mierīgi. Taču senajam latvietim tie bija līksmības pilni svētki.

LTdz 13628
Ziemassvētkus gaidīdams,
Saldu daru alutiņu;
Gan zināju Ziemassvētkus
Trīs dieniņas svētījami.

Šajos svētkos valda bagātība un pārpilnība. Šajā laikā klēts ir pilna un tādēļ arī uz Ziemsvētku galda nekā netrūkst. Ēdieniem lielākoties ir simboliska nozīme. Viens no Ziemsvētkiem raksturīgākajiem ēdieniem ir cūkas šņukurs. Tas simbolizē arklu zemes uzaršanai,- tāpat kā cūka ar savu šņukuru ar zemi.

Cūkas šņukuru dod ēst arājam, lai tam labi veiktos aršanā. Cūkas šņukurs tiek vārīts kopā ar ķūķiem jeb kočām, kas jāēd, lai iegūtu turību, laimi. Ziemassvētkos vārīja kūķus jeb zīdeni ar cūkas pusgalvu iekšā; mājas māte izdalīja mājas ļaudīm pa trauciņam, lai nākošais gads būtu derīgs un svētīgs. (LTT: M.V. 1891, 33. M. Rožukalns, Dikļi.)

Uz Ziemsvētku galda bija jābūt arī zirņiem un pupām, lai būtu daudz naudas. Tie bija noteikti jāapēd, lai nākamajā gadā nebūtu jāraud.
Par ēšanu Ziemsvētkos stāsta daudz ticējumu un tautasdziesmu.

Par sevišķu svētku gardumu turēja sausi novārītus zirņus un pupas. Putraimu desas un gaļas ēšana ziemassvētkos it sevišķi ir novados, kur agrāk dzīvoja lībieši, un Igaunijas robežās. Tur lauku puiši vēl priekš dažiem desmit gadiem ziemassvētkos mēdza sacensties, cik olektis putraimu desas kurš var apēst. Ļaudis ticēja, ka dūšīga ēšana svētkos veicina nākamā gada ražu. Ziemeļvidzemē dažās vietās svētkiem cepti īpaši rupjas maizes svētku kukuļi. Bieži tie cepti no pēdējā kūluma miltiem, un kukulis taisīts augsts, kaudzei līdzīgs, lai nākošā gadā būtu bagāta raža un visa būtu kaudžu kaudzēm. Šādu svētku kukuli cepa no rudzu vai karašas miltiem... Ziemassvētkos pat lopiem dots labāk ēst... Plaši pazīstama arī paraša svētkos vārīt cūkas galvu. To ēdot, arājs dabūjis šņukuriņu, lai tam pavasaros labi veiktos aršana. Acis dotas kaķim, lai tas labāki redzētu peles... Senāk latvieši atstājuši galdus visu nakti ar ēdieniem un alu apkrautus, lai pie tiem varētu mieloties veļu valstī aizgājušie. (LTT: Āronu Matīss, Latvis, 1929, 25. XII.)

LTdz 13555
Nāc, māsiņ, ciemoties
Ziemas svētku vakarā:
Būs pupiņas, būs zirnīši,
Būs cūciņas šņukurīts.

Ziemsvētku vakaram raksturīga ir arī veļu mielošana. Parasti pēc svētku maltītes netiek novākts galds, lai naktī veļi varētu nākt mieloties. Veļiem mielasts tika nests arī uz riju, šķūni, pirti. Neviens no mājas ļaudīm to nedrīkstēja ēst.

Ziemassvētku vakarā nes maizi uz rokas dzirnavām, stalli un riju, kur tā paliek līdz jaunamgadam. Agrāk tur nolikuši arī gaļu un alu. (LTT: A.Bīlenšteina rokraksts, Mežmuiža.)

Ap 60 gadu atpakaļ Valdgales pagastā bij paradums Ziemsvētku vakarā vārīt sausus zirņus ar pupām, kurus tad paši ēd un atstāj pa nakti kopā ar speķraušiem uz galda, lai dabū arī miroņi ēst. (LTT: LFK Bb 33, 50)

Tās ir atskaņas no aizgājušā veļu laika.

Ziemsvētki ir īstais laiks jautrajiem masku gājieniem. Masku gājieniem ir dažādi nosaukumi: budēļi, čigāni, kaladnieki, ķekatas, maski, nabagi u.c. Ķekatnieki ir ģērbušies dažādās maskās - nāves, zirga, lāča, dzērves un citās. Tie staigā no ciema uz ciemu un nes visur savu svētību un dzen prom ļaunus garus. Ķekatnieki jāuzņem viesmīlīgi.

Svētku naktī priekš pusnakts atskan pie loga ziemassvētku dziesmas. Nu sanāk visi mājas ļaudis pie loga un noskatās uz pagalmā dejojošo un dziedošo bārenīšu un nabagu pulciņu. Tie ir tā saucamie gradzes, pirmie svētku vēstneši. Par dziedāšanu namamāte tos apdāvina ar pīrāgiem, sviestu, gaļu un desām. (LTT: Pēdējais Brīdis, 1931, 292.)

Ķekatnieki centās pārģērbties pēc iespējas dīvaināk un arī balsi pārmainīja, jo liels gods bija palikt nepazītam. Ar sparīgu dancošanu ķekatas nesa svētību arī dārzos, lai tur augtu kāļi, kāposti, un druvās.

Ķekatu baru veda vecākais, barvedis vai budēļu tēvs, kam līdzi bija sieva jeb budēļu māte. Ķekatas pārbauda, vai viss mājā kārtībā, vai pīrāgi izcepti, vai bērni prot lasīt. Gan saimnieces un saimnieka, gan puišu un meitu, gan bērnu pienākumiem jābūt izpildītiem. Visur jāvalda tīrībai un sakoptībai. Budēļu tēva neiztrūkstošs atribūts ir dzīparota pātadziņa vai arī bērzu slotiņa, ko sauc par budēļu rīksti. Šai rīkstei latvieši piedēvējuši maģisku spēku. Visā Eiropā izplatīts paradums ziemas saulgriežus sagaidīt ar izplaucētiem zariem, ar kuriem, pieskaroties cilvēkiem vai dzīvniekiem, varēja pārnest dzīvinošo spēku, kas piemīt šiem zariem. Ar šo Eiropā izplatīto tradīciju sasaucas budēļu tēva rīkste. Tos, kas nepaklausīgi vai slinki, budēļu tēvs simboliski noper.

LTdz 13980
Budelīti, tēvainīti,
Izper manu vedekliņu:
Slinka mana vedekliņa,
Nevērpj linu pakuliņas,
Es tev došu cimdu pāri
Par vedeklas izpēršanu.

Šīs pēršanas pamatā nav sods par slinkumu, pārmācīšana, bet gan veģetatīva auglība un veselība. Tāpat cilvēkus kuļ ne tikai Ziemsvētkos, bet arī Lieldienās, lai tos pasargātu no dažādām kaitēm un ļaunuma.

Ziemsvētkus sauc arī par bluķa vakaru. Bluķa velšana bija viena no raksturīgākajām Ziemsvētku tradīcijām, lai gan ticējumos un tautasdziesmās šī tradīcija minēta maz. Šim nolūkam tika nocirsts liels ozola bluķis, kuru bluķa vakarā vilka no viena ciema uz otru, līdz beidzot tas ievilkts sētsvidū, kur ar dziesmām un dejām sadedzināts. Bluķa vilkšana paātrina saules un dzīvības atgriešanos. Bluķa sadedzināšana simbolizē jauna saules gada sākuma, pašu sauli, kas zemniekam ir ļoti svarīga.

LTdz 13663
Ziemassvētki, Lieladiena,
Kaladū, kaladū,
Tie Dievami dārgi laiki:
Ziemassvētkos Dievs piedzima,
Lieldienāsi šūpli kāra.
Sen gaidīju, nu atnāca
Tie bagāti Ziemassvētkui;
Ziemassvētki sabraukuši
Rakstītāmi kamanāmi.
Eita laukā, saiminieki,
Saņemtai Ziemassvētkus:
Dieviņš stāvēj' aiz vārtiemi
Nosvīdušu kumeliņu.
Klusat, jauni, klusat, veci,
Dievs ienāc istabāi,
Dievs ienāca istabāi,
Vaicā nama saiminieka.
Tas bij nama saiminieks,
Kas sēž galda galiņāi,
Kas sēž galda galiņāi
Baltu linu krekliņāi.