BUDĒĻI.

Budēļos iet no Mārtiņiem līdz Meteņiem, bet visvairāk to dara Ziemassvētku laikā.  Kad dienas kļuvušas īsas un naktis gaŗas, tad pa sētām baros staigā un braukā pārģērbušies cilvēki – budēļi, ķekatas, danču bērni vai sigāni (čigāni).  Mārtiņos tos arī sauc par Mārtiņbērniem, bet visbiežāk lietotie nosaukumi ir budēļi un ķekatas.

Vārds "budēlis” cēlies no darbības vārds "budīt”, kas nozīmē mudināt, skubināt.  Vārda nozīme  paskaidro budēļu izdarību uzdevumu:  mudināt ļaudis nepadoties tumsas un ļaunuma ietekmei, veicināt patiesību un izskaust nepatiesību, vairot prieku un nest sētā auglību unn svētību.  Šis pēdējais apstāklis sakrīt ar uzskatu, ka budēļi simbolizē veļus, jo arī veļi ar savu ierašanos sētā veicina auglību un nes svētību.

Skaidrības dēļ šeit jāpārrunā apstākļi, kas saistās ar budēļu nosaukšanu par čigāniem.  Budēļu nosaukums "čigāni” paspējis ieviesties ne tikai tautas mutē, bet arī dainās, izspiežot veco latviešu vārdu "sigāni”, kas atvasināts no "sigāt, sigāts” ar nozīmi klejot, staigāt.  Šo apstākli pētījis Jānis Kūlis.  Nav šaubu, ka latviešu valodā čigānu vārds atvasināts no viņu tautības nosaukuma Indijā – tchighianes.  Bet jāņem vērā, ka Latvijas territorijā čigāni ienāk tikai 19. gs. otrā pusē.  To apstiprina Krievijas cara Aleksandra III rīkojums, kas ar 1890. gadu, par iemeslu minot lielo čigānu ieplūšanu Vidzemes un Kurzemes guberņās, aizliedz tiem kustības brīvību, atļaujot tiem apmešanos tikai Gostiņu apkārtnē.  Tātad, latviešu saskare ar čigāniem un un budēļu (sigānu) nosaukuma apmaiņa notikusi tikai nesenā pagātnē, un vārda iespiešanos tautas mutē nenoliedzami veicinājusi čigānu tautas rasturīgā klejošana, kas nozīmē sakrīt ar seno vārda formu un budēļu izdarībām.  Vārds "sigāns” sastopams dainās, cilvēku un vietu vārdos vēl tagad.

Budēļu viepļi jeb maskas attēlo pārdabīgas būtnes (velnu, raganu, Lausku), dzīvniekus (lāci, kazu, vilku, gaili, dzērvi, zirgu), priekšmetus (dzirnaas, siena kaudzi, labības kūli), cilvēkus (gaŗo sievu, mazo vīru, čigānu, žīdu), augus ( kāpostu galvu, sēni, koku).  Šajos viepļos saskatāma simbolika, kas atbilst latviešu tautas raksturam un uzskatiem:  piemēram, vilks nozīmē ļaunumu, salu un tumsu;  lācis – tūļīgumu, slinkumu, miegainību;  zaķis – lišķību un bailes;  kaza – labos tikumus un gaismu;  dzērve – gudrību, apdomību un prātu;  gaŗā nakts melnas sievas veidā attēlo dabas pamiršanu rudenī, bet ne nāvi.  Nāves tēls ar izkapti pār plecu pazīstams austrumu tautās un neiederas latviešu uzskatos par miršanu.

Budēļos gājēji jau sagatavojas laikus, katrs izvēloties sev piemērotu viepli un sagatavojot kādu priekšnesumu, ar ko uzstāties budēļu gājienos.  Padomā arī par piemērotu apğērbu, kas neirobežotu budēļu darbības, bet tomēr tajā pašā laikā dotu aizsardzību pret aukstumu.  Budēļi sagaida dāvanas, tāpēc jāsagatavo arī budēļu kules, paredzot labu uzņemšanu un devīgas saimnieces.