Pasaki šodien labu vārdu un pasaule kļūs mazliet labāka
BUDĒĻI.
Budēļos
iet no Mārtiņiem līdz Meteņiem, bet visvairāk to dara Ziemassvētku
laikā. Kad dienas kļuvušas īsas un naktis gaŗas, tad pa sētām baros
staigā un braukā pārģērbušies cilvēki – budēļi, ķekatas, danču bērni
vai sigāni (čigāni). Mārtiņos tos arī sauc par Mārtiņbērniem, bet
visbiežāk lietotie nosaukumi ir budēļi un ķekatas.
Vārds
"budēlis” cēlies no darbības vārds "budīt”, kas nozīmē mudināt,
skubināt. Vārda nozīme paskaidro budēļu izdarību uzdevumu: mudināt
ļaudis nepadoties tumsas un ļaunuma ietekmei, veicināt patiesību un
izskaust nepatiesību, vairot prieku un nest sētā auglību unn svētību.
Šis pēdējais apstāklis sakrīt ar uzskatu, ka budēļi simbolizē veļus, jo
arī veļi ar savu ierašanos sētā veicina auglību un nes svētību.
Skaidrības
dēļ šeit jāpārrunā apstākļi, kas saistās ar budēļu nosaukšanu par
čigāniem. Budēļu nosaukums "čigāni” paspējis ieviesties ne tikai
tautas mutē, bet arī dainās, izspiežot veco latviešu vārdu "sigāni”,
kas atvasināts no "sigāt, sigāts” ar nozīmi klejot, staigāt. Šo
apstākli pētījis Jānis Kūlis. Nav šaubu, ka latviešu valodā čigānu
vārds atvasināts no viņu tautības nosaukuma Indijā – tchighianes. Bet
jāņem vērā, ka Latvijas territorijā čigāni ienāk tikai 19. gs. otrā
pusē. To apstiprina Krievijas cara Aleksandra III rīkojums, kas ar
1890. gadu, par iemeslu minot lielo čigānu ieplūšanu Vidzemes un
Kurzemes guberņās, aizliedz tiem kustības brīvību, atļaujot tiem
apmešanos tikai Gostiņu apkārtnē. Tātad, latviešu saskare ar čigāniem
un un budēļu (sigānu) nosaukuma apmaiņa notikusi tikai nesenā pagātnē,
un vārda iespiešanos tautas mutē nenoliedzami veicinājusi čigānu tautas
rasturīgā klejošana, kas nozīmē sakrīt ar seno vārda formu un budēļu
izdarībām. Vārds "sigāns” sastopams dainās, cilvēku un vietu vārdos
vēl tagad.
Budēļu
viepļi jeb maskas attēlo pārdabīgas būtnes (velnu, raganu, Lausku),
dzīvniekus (lāci, kazu, vilku, gaili, dzērvi, zirgu), priekšmetus
(dzirnaas, siena kaudzi, labības kūli), cilvēkus (gaŗo sievu, mazo
vīru, čigānu, žīdu), augus ( kāpostu galvu, sēni, koku). Šajos viepļos
saskatāma simbolika, kas atbilst latviešu tautas raksturam un
uzskatiem: piemēram, vilks nozīmē ļaunumu, salu un tumsu; lācis –
tūļīgumu, slinkumu, miegainību; zaķis – lišķību un bailes; kaza –
labos tikumus un gaismu; dzērve – gudrību, apdomību un prātu; gaŗā
nakts melnas sievas veidā attēlo dabas pamiršanu rudenī, bet ne nāvi.
Nāves tēls ar izkapti pār plecu pazīstams austrumu tautās un neiederas
latviešu uzskatos par miršanu.
Budēļos
gājēji jau sagatavojas laikus, katrs izvēloties sev piemērotu viepli un
sagatavojot kādu priekšnesumu, ar ko uzstāties budēļu gājienos. Padomā
arī par piemērotu apğērbu, kas neirobežotu budēļu darbības, bet tomēr
tajā pašā laikā dotu aizsardzību pret aukstumu. Budēļi sagaida
dāvanas, tāpēc jāsagatavo arī budēļu kules, paredzot labu uzņemšanu un
devīgas saimnieces.
Budēļu pulku jeb draudzi vada budēļu tēvainis jeb sigāns. Viņš parasti
nav aizklājis seju ar viepli, bet ir ğērbies ziemas laikam piemērotās
drēbēs. Budēļu tēvaiņa amata zīme, kas noder arī viepļu pulka
valdīšanai, ir pātaga ar krāsainiem dzīpariem un prievīti. Ļaužu
pēršanai viņš ņem līdzi arī smalkus bērza žagarus – rīkstes
Budēļu gājieni norit jautrā noskaņā. Parasti tie notiek vakara tumsā, kad ceļā var gadīties arī neparasti piedzīvojumi. Parasti budēļi sētā ir gaidīti viesi, un saimnieces ir jau gatavojušās tos uzņemt. Dainas skaidri parāda kārtību, kādā norit budēļu apciemojums. Tas
sākas ar budēļu ienākšanu pagalmā, kam pēc laika seko saņemšana un
aicināšana istabā. Sētā ienākuši, budēļi vispirms ar dziesmām un
trokšņošanu pievērš sev mājinieku uzmanību. Tomēr māju ļaudis tūlīt
ārā nenāk, un sagaidītājos ir tikai sētas suņi.