Ziemassvētku vainags

Ziemassvētku vainags ir luterāņu izcelsmei. Tas ir mūžzaļš vainags ar 4 svecēm. Pirmo sveci iededzina svētdien par 4 nedēļām līdz Ziemassvētkiem kā gaismas simbols, kura atnāks pasaulē ar Kristus dzimšanu. Katru nākamo svētdienu iededzina vēl vienu sveci. Pēdējā svētdienā pirms Ziemassvētkiem iededzina visi 4 sveces, lai apgaismotu vietu, kur atrodas vainags( tas var būt baznīcas altāris vai ēdamgalds).

Pulkstenītes

Zvanu šķindoņa Svjatki atnāca pie mums no ziemas pagāniskiem svētkiem. Kad Zeme bija auksti, skaitījās, ka saule nomira, bet ļauns gars ir ļoti spēcīgs. Lai izdzīt ļauna gara, vajag spēcīgi trokšņot. Līdz mūsdienām saglabājās tradīcija zvanīt ar pulkstenītēm, vienlaikus dziedāt un kliegt. Uz Svjatkiem visas pasaules baznīcās atskan zvanu šķindoņa. Bet, ne lai padzītu ļaunas smaržas. Viņi sveiko Kristu.

Skūpstu zariņš

Līdz ziemassvetku vidū 19 gadsimta bija tā saucamais skūpstu "zariņš". Viņai bija divkārša apļa forma, ko izdaiļoja vītnes, zaļi zari, akvifolija, efeja, āboli, bumbieri, degoši sveces un āmulis. Ja meitene nejauši izrādījās zem šo zariņa tas viņu tika ļauts noskūpstīt..

Ziemassvētku egle

Pieņem, ka 1 Ziemassvētku neizdaiļotās egles parādījās Germānijā. Tolaik egli izdaiļoja ar figūrām, ziediem, kas ir izgriezti no krāsu papīra, āboliem, vafelēm, apzeltītajām lietām, cukuru. Šī tradīcija uzpost egli saistīta ar paradīze koku, uz kura karājās āboli.

Pirmais viesis

Pirmais viesis - tas ir cilvēks, kurš ieiet mājā un ielaiž Ziemassvētkus. Dažreiz viņa pat speciāli īrē ko viss tika izdarīts pa tradīciju. Viņam ir jātur rokās egļu zariņš. Viņam pasniedz sālsmaizi vai kāds tas neliela dāvana kā viesmīlības simbols. Pirmajam viesim obligāti jābūt tumšmatains vīrietis, ja ar pirmo viešņu kļuva sieviete - tā ir slikta pazīme.

Maskas

Vārds «maska» notiek no latīniska «vieplis». Pirmlaikos maska bija dzimtu cilts spēka iemiesojums, un šamaņi izmantoja atšķirīgus masku tipus ar dažādiem kultu mērķiem. No pagāniskiem kristīgos ziemas svētkos pārgāja paraža - ornāti maskās un iešanās tajos pa mājām. Pats vienkāršākais  variants ir tulups un sejas melnināšana ar sodrējiem kurš ir izgriezts uz kreiso pusi - līdz mūsdienām paliek populārs ciema apvidū. Sarežģītākas maskas notēloja dzīvniekus (bullis, kaza, briedis, lācis, vilks, auns, stārķis, gailis), dēmonus, obligātu jātnieku uz butaforiska zirga, tā saucamā «besovskoj steķa» un t.t. Piepildot ielas ar nekārtīgu jautrību, muļķību, drausmīgu troksni ar gaiļu klaigām un kaķu brēcieniem, budēļi centās izkliedēt nelabā spēku, neitralizēt viņu. Galma dažādi bāli, karnevāli un maskarādes parādījās kā rezultātā tautisku tradīciju pārveides - uz Ziemassvētkiem un budēļa zemnieku meteni saucat pilu miers, tiem atdarināja jaunskungi. Ja jūs tomēr dodat priekšroku «cilvēcisku» apģērbu, bet nav pretī karnevāla elementu, tad maskas sejai būs pašā reizē. Pie reizes, ar ko tie ir ērti, ka uzlasīt tos var absolūti zem jebkura kostīma. Bet lomas tajos tāpat var spēlēt jebkurus. Atrast šodien Jaungada masku nesastāda nekādu darbu. Tie eksistē jebkuri dažādi , uz jebkuru krāsu un garšu . Dažs, ātrāk pat daudziem, patīk pasaulslaveni Venēcijas maskas ar spalvām vai porcelānu. Skatās tie, patiešām, lieliski, īpaši savienojumā ar skaista sieviete garā vakartērpā. Tāpat kā maskas, mājas nosacījumos bez īpašu izmaksu var izdarīt jebkuru maskarāžu kostīmu. Lai personāžs kļūtu dzīvs un pārliecinošs, pie kostīma izvēles nepieciešams ņemt vērā raksturu un tā cilvēka dabu datus, kuram darās kostīms. Ir ļoti svarīgi, lai cilvēks ieietu lomā, tas ir pats jutās tas, ko viņš notēlo. Nepieciešams ņemt vērā arī vecuma īpatnības, piemēram, dzīvnieku kostīmi, putnu un ziedu ir vairāk atbilst jaunākā vecuma bērniem. Maskarāžu kostīmam jābūt spilgtam, krāsainam un izteiksmīgam pa formu.

Galvenās latviešu tautas Ziemassvētku tradīcijas ir svētku naktī ēst deviņus ēdienus, starp kuriem noteikti jābūt zirņiem, pīrāgiem un cepetim, kā arī vilkt bluķi, iet čigānos jeb budēļos un dāvināt dāvanas. Līdzīgas tradīcijas sastopamas arī dažās citās valstīs, taču ir arī milzums citu Ziemassvētku svinēšanas tradīciju, par kurām mēs nemaz neesam dzirdējuši. Tādēļ piedāvājam Jums iepazīties ar veidiem, kā šos svētkus svin citur pasaulē.

Valstīs, kur vairums iedzīvotāju ir katoļticīgie - Polijā, Čehijā, Itālijā, Spānijā -, visur, sākot ar baznīcām, veikalu skatlogiem, dažādām sabiedriskām vietām un beidzot ar dzīvokļiem, tiek iekārtots kaut kas līdzīgs leļļu teātra dekorācijām ar Betlēmes atainojumu. Tur redzama kūtiņa, kurā dzimis Jēzus bērniņš, un visi, kas šajā notikumā ņēmuši dalību, t.i., Jāzeps, Marija, pats Jēzus bērniņš, aitas, govis, gani, un trīs Austrumu ķēniņi.

Tradīcija ar Ziemassvētku bluķa vilkšanu raksturīga ne tikai latviešiem. Bluķi Ziemassvētkos velk arī daudzās Eiropas valstīs, un tās mērķis ir līdz ar bluķa sadedzināšanu iznīdēt visu slikto un ļauno. Bluķa dedzināšanas tradīciju daudzas tautas saista ar labklājības vairošanu. Francijā ir tāda tradīcija, ka Ziemassvētku bluķis ir jāapēd. Taču frančiem Ziemassvētku bluķis ir rulete jeb, kā mēs teiktu, rolbiskvīts, kas apliets ar šokolādi un izrotāts ar marcipāna sēnītēm un meža rūķīšiem.

Latvieši Ziemassvētku vakarā bieži dzied: "No Ziemassvētku eglītes man spīd daudz gaišas svecītes…” Bet ko dara cilvēki tajās zemēs, kur egles neaug? Tuvojoties svētkiem, miljoniem Ziemeļeiropā un Ziemeļamerikas ziemeļos izaugušu vai īpaši izaudzētu eglīšu pošas ceļojumā pa visu pasauli, un karstajā Latīņamerikā nav nekādu problēmu nopirkt Kanādā vai Skandināvijā izaugušu skaistuli. Eglīšu rotāšanas tradīcijas ir ļoti dažādas. Japānā, piemēram, eglītes zaros kar košus papīra lukturīšus, Austrālijā - putnu ligzdiņas un putniņus, bijušajā PSRS eglītes galotnē uzstutēja sarkanu piecstaru zvaigzni, - tādu pašu kā Kremļa torņos.

Pie Ziemassvētku dāvanām bērni visagrāk tiek Holandē. Viņi tās saņem jau kopš 6. decembra, jo tad ceļojumu pa valsti sāk Svētais Nikolass - tā ir svinīga procesija, kas virzās no valsts dienvidiem uz ziemeļiem. Pats Svētais Nikolass ir tērpies nevis anglosakšu sarkanajā mētelī ar sermuliņādas apmalēm, bet melni violetā bīskapa tērpā ar augstu cepuri galvā. Tā kā Svētais Nikolass ar savu svītu no tālajiem dienvidiem ir ieradies zirgos, tad, protams, ir jāpabaro arī zirgi, tāpēc bērni savas kurpītes piepilda ar sienu un cukuru Svētā Nikolasa zirgiem. No rīta viņi tās atrod pilnas ar riekstiem un konfektēm.

Visvēlāk dāvanas saņem Spānijas bērni, kas 5. janvāra vakarā, Zvaigznes dienas priekšvakarā, savas kurpītes piepilda ar salmiem. Naktī ar salmiem mielojas Triju Karaļu kamieļi. Karaļi pateicībā par kamieļu pabarošanu atstāj bērniem dāvanas.

Anglijā, kur ikvienā mājā parasti ir kamīns, bērni vakarā pie tā uzkar savas zeķītes. Ziemassvētku naktī pa kamīna skursteni istabā ieveļas Santa Klauss un piepilda zeķītes ar dāvanām un saldumiem. Šo tradīciju pārņēmuši arī Amerikas bērni. Ja naktī kāds paliek nomodā, tad var sastapt arī pašu dāvanu licēju.

Francijā, kur klimats ir siltāks un mājās nav kamīnu, Ziemassvētku vakarā bērni savas kurpītes izliek aiz durvīm un no rīta skrien skatīties, ko Tēvs Noels tur ielicis.

Itālijas bērnu apdāvinātāja Burvju Feja arī ierodas caur skursteni, un viņa to dara Zvaigznes dienā - 6. janvārī. Viņa katrā mājā dāvanas ieliek īpašā lielā krūzē.

Meksikāņu bērniem tiek spilgti izkrāsota krūze vai vēderaina figūra, saukta par pinatu. To piepilda ar dāvanām un saldumiem un pakar pie griestiem. Bērniem aizsien acis un rokā iedod garu nūju, ar kuru pinatu nokratīt zemē. Zviedrijā, kur zem katras mājas, klēts un kūts dzīvo rūķīši, Zimassvētkos viņi uzņemas bērnus apdāvināt. Tad nu pašiem bērniem jāprotas būt čakliem, godīgiem un kārtīgiem, jo rūķiem viss ir zināms.