Ziemassvētku naktī Zvaigznes spožāk mirdz Un sargeņģelis nolaižas Pie Tavas mazās sirds.
Ir tik labi sapņot par laimi Vēl jo labāk uz mūžu to gūt Šajā skaistajā Ziemassvētku naktī Es Jums novēlu laimīgiem būt!
Šajā naktī atver durvis, Šajā naktī sirdi ver, Kļūsti pats par labo burvi, Visiem prieku saujām ber.
Dzied Ziemsvētku eņģeļi Ziemsvētku dziesmas, Klāj zemi pūkainais Ziemsvētku sniegs. Šai vakarā, sirdīs kad jūtu liesmas, Jums zvaigznes un sniegpārslas bēdāties liegs!
Zeme Ziemsvētku naktī, To pašu ko debesis jūt. Un cilvēkam šajā naktī Gribas par eņģeli būt!
Lai Ziemassvētku baltais miers Nes gaišu prieku Jūsu sirdij, Lai Jaunais gads liek laimes liet, Ar panākumu putām dzirkstīt!
Viss mainās un plūst… Viss kļūst savādāks, Bet katram gadam Ir savs svētvakars, Savs slieksnis balts…
Es palūgšu baltajam enģelim, Kurš man tik pazīstams šķiet- Lai aiziet pie Tevis un palūko, Kā Tev šais Ziemsvētkos iet? Lai uzliek roku uz pleca, Un nekad vairs nenoņem nost. Lai liktens asie zobi, Jaunas brūces nespēj vairs kost. Es palūgšu baltajam eņģelim, Kurš man tik pazīstams šķiet. Lai pēc tumsas,atnāk gaisma, Un projām vairs neaiziet!
Klusums visapkārt un norimst pat vēji, Vien zvaniņu skaņas tālumā skan, Tur kamanas vieglas velk kumeļi bēri, Un priecīgus Ziemsvētkus atsūta mums.
Es redzēju eņģeli baltu virs galvas, Es redzēju sudraba zvaigzni, kas mirdz, Es sajutu mieru sev guļam uz krūtīm, Es mīlu to dienu, kas uzausis rīt…
Lai Ziemassvētku gaišums sasilda tās dienas, kas pēdās saltiem sniegputeņiem nāks, un lai no egļu svecītes kaut vienas simts dienu sirdī uzmirdz savādāk!
Lai Ziemassvētki sirdi vij ar prieku, Ar cerībām, ka rīt viss labāk būs! Lai aiziet prom pa tīru, baltu sniegu, Tās rūpes, kuras nomākušas mūs!
Ar gaišām domām Ziemassvētki nāk, Lai tumsas kupenas mēs izbrist spētu, Lai saprastu – vien mīlestība māk Ar sauli sirdi piestarot un sētu.
Ziema ziema sūti sniegu, Lai uz zariem sarma tiek. Zaķēns apsēžas uz ciņa, Arī viņam pūka tiek.
Ir atkal Ziemassvētki, aiz rūtīm klusi snieg, Tā liekas: līdz pat sirdij būs sniegā jāiestieg, Tā liekas – visas bēdas šīs pārslas atņemt spēs, Šķiet – ceļā puteņainā vēl satiksimies mēs.
Nāc, māsiņ, ciemoties Ziemassvētku vakarā: Būs pupiņas, būs zirnīši, Būs cūciņas šņukurīts.
Riti, laimes kamolīti, Ziemassvētku vakarā, Satin sāpi, attin prieku Visa gada garumā!
Nāca veci, nāca jauni Ziemassvētku vakarā; Jaunie nāca padejot, Vecie nāca desas ēst.
Kad tālo logu rūtīs Māj sveču liesmojums, Kā dzirkstis iekrīt krūtīs Silts svētku starojums.
Klusi kokli spēlē vēji, Mostas mežs un atkal dus, Dieviņ, tu pār zemi sēji Ziemassvētku brīnumus.
Tavi sapņi – garas, zilgas egles, Tajās zelta čiekuriņi san. Dziļi, dziļi sudrabainā lejā Ziemassvētku zvani skan.
Noliec bēdu zem egles zara, Aizdedz sveci, lai sirds mieru rod. Lūdz no egles sev zaļo spēku, Un lai svētvakars gaismu dod.
Tumšo dienu baltais klusums Laukiem siltu sagšu klāj, Sveču liesmās atspīd mēness, Zvaigznes zemei mieru vēl.
Gada visgarākā naktī, Zeme kad tumsā grimst, Nokāpj no debesīm zvaigzne, Tevī gaisma lai dzimst!
Ar zvaigznītēm rotāta debestelts… Pa logiem mirdz svecītes skaistas; Kur skataties, stari kā šķīstīts zelts Plūst, vizuļo, zalgo un laistās.
Lai zaļās egles sīkstums cerībām Un sirdīm miers, ko Ziemassvētki dod. Bet vērtības priekš dienām nākamām Mums pašiem sūrā darbā jāatrod.
Balts sniedziņš snieg uz skujiņām Un maigi dziedot pulkstenis skan; Mirdz šur tur ciemos ugunis Un sirds tā laimīgi pukst man.
Balts ceļš caur tumsu lokās, Un tālē zvaigznes māj – Kāds siltas, mīļas rokas Pār zemi svētot klāj.
Balts gaišums mirdz no svecītēm, Dzied koris seno dziesmu svētu, Un bērni nāk ar svecītēm, Lai Ziemassvētkus nosvinētu.
Tumšu dienu gaišais brīdis, Ziemassvētku vakars svēts, Visām bēdām cauri spīdi, Ilgi gaidīts, sen cerēts.
Ziemas un Saulgriežu kalnā Saule un cilvēki kāpj – Pārlūkot darbus, kas veikti, Sagaidīt jaunos, kas nāk…
Vienā rokā zvaigžņu sveces, Otrā – sarmots egles zars, Pārnācis no gada trimdas, Stāv aiz vārtiem svētvakars…
Vai tu zini eglīte Cik tu šodien skaista Spožas, spožas liesmiņas Tavos zaros laistas
Vai tu zini eglīte Cik mums līksmas sirdis Tev mēs dziedam dziesmiņas Tu jau viņas dzirdi
Vai tu zini eglīte Kāpēc mēs tā smaidām Pašu sala tētiņu Šodien ciemos gaidām.
Visas zemes takas zilgas Šonakt sargā miera gariņš. Tāli zvani… Klusas ilgas… Rokās smaidošs egļu zariņš… Visur viegliem, mīļiem soļiem Senā svētku teika staigā. Zvaigžņu acis atvērdama, Debess atspīd zemes vaigā…
Sniedziņš tumšas egles sedz, Smagi noslīgst zari. Katrā zarā sveces dedz Zelta mēness stari.
Svētvakars stāv nama logā pārslām apadīts. Sakopts, kur bij steigā kaisīts, laiks, māt, lampu degt. Mēness jumta korē stājies, tumsības nekur. Diestēs mūsu tēva mājas elkonī sev tur.
Zaļš egļu zars deg jautri Ap svecēm blāzmodams, Prieks iekrīt sirdī kautri Un dziesmās šalko nams.
Cik koši svētku egle laistās Kā mirdz tā sveču spožumā! Nu svētku jūtas sirdī mostas Un klusi pieaug cerība.
Visskaistākā laikam ir ziema, Kad uzsnidzis sidrabains sniegs. Visskaistākā laikam ir diena, Kad Tevi neatstāj prieks!
Lai jums pīrāgs pilns ar speķi, Lai uz biksēm nava pleķi. Un tad naudu pilnu zeķi, Skaistu meiteni zem deķi.
Baltas sniega pārslas Šonakt lejup slīd. Ziemassvētku zvaigzne Jau pie debess spīd.
Mirdz sveču liesmiņas, Nakts iet uz pirkstu galiem. Sirds tic kā bērnībā, Ka brīnums ciemos nāks.
Vai tu dzirdi, vai tu mani? Skan jau Ziemassvētku zvani. Laižas tie pa zvaigžņu āri Vienās gavilēs tev pāri.
Balts klusums no debesīm snieg un snieg, Un piesnieg ar klusumu egles, Pat krūtīs balts vainags tiek. Bet vidū maza liesmiņa mirdz – Kā būtu svecīte degoša, Lēni, lēni sniedziņš snieg, Lēni Laimes māte brien – No ciemiņa ciemiņā, No sirsniņas sirsniņā.
Ziemassvētku vakarā klusi, klusi Nakts sūta savus sargus uz mūsu pusi. Ar tumšajām zvaigžņu mantijām māj, Pār zemi tumsu un mieru klāj.
Kad gada visgarākās naktis, Nāk ar tumsu mūs biedēt, Mēs katrs pa svecītei iededzam, Lai liesmiņas tumsu sāk kliedēt.
Gribas, lai baltā pasaulē Balti sniegi snieg, Un uz baltiem lielceļiem Balti cilvēki iet, Un lai baltos cilvēkos Baltas domas dzimst, Un lai baltās darbdienās Balti svētki ir.
Ziem’svētku brīnumam ticēt gribam Baltajam sapnim, kas dzīvē reiz bij’ Brīnums šķiet, netverams, gaistošs kā dūmi.. Svētku eglītes liesmiņās vij.
Mazliet no bērnības vēlreiz es vēlos, Lelli no lupatām – mīļa, kas man, Pasaku grāmatu lasītu – pirmo.. Skolas eglītē zvaniņi skan!
Māmiņas šūpuļa dziesmiņu mīļo.. Kas žūžo un aijā.. bez rūpēm bij’ laiks Tās sensenās dienas, kas dvēselē zvīļo, Šķiet, sudraba plīvurs klāts atmiņām maigs!
Starp savējiem ilgāk palikt es vēlos, Un klausīties mazbērnu čalās, kas skan! Likt noticēt Ziem’ssvētku vecītim mīļam.. Caur vecākiem nodots un atstāts reiz, man!
Ziemassvētku vakars atkal zemi sedz, Miera eņģel’s zvaigznes debess samtā dedz, Svētsvinīgas jūtas atkal sirdī līst, Un uz īsu brīdi dzīves rūpes klīst.
Stājies vējš – Tik baigs, Kas nemierspārnus sita. Nāk klusumlaiks, Nāk Ziemassvētku miers, Un sirdij gaisma sita. Nāk aizmirsts prieks.
Drīz Ziemassvētki klāt Un laimes brīdis nāk, Lai piepildās tad brīnumiņš Un sirds lai strauji pukstēt sāk.
Gausi nāca, drīz aizgāja, Tie bagāti Ziemassvētki. Trīs dieniņas, trīs naksniņas Iet pār kalnu dziedādam’.
Ziemassvētku vakars, kad satumst aiz loga, Zaigot sāk zvaigznes kā dimanta pogas, Spīd zelta mēness, mirdz sudraba sniegs, Ir bagāts ikviens, ja sirdī mīt prieks!
Tik balts un kluss – tie gaidot aiztur elpu, Krīt zemei pāri mirdzošs zvaigžņu pakavs Un, siltām rokām skaudams zemes telpu, Nāk senais, mīļais Ziemassvētku vakars.
Debesu liedagi sniegos, Pārslas uz zemi krīt, Ziemassvētki ir ceļā Pasauli sasildīt.
Svētku eglīte tik koši, Tik jauki, tik spoži spīd, Un liekas debešķīgais prieks Ikviena sirdī mīt.
Ziemassvētki drīz jau būs, Visiem sirdis līksmas kļūs, Eglīti jau tētis nes, Mācos dzejolīti es.
Kā eņģeļu asaras baltas, Sniegs pasaules acīs kad kūst, Lai ziemas saulgriežu zvaigznes, Ikvienam nes debesu gaismu, Pār nedienu rūgtuma ēnām, Lai rītausmas svētība plūst.
Lai silta vasara, lai ziemā sniegs, Lai darbos veiksme un pa reizei prieks, Lai dvēsele var baltu domu dziju vīt, Lai atnāk tas, ko gribam sagaidīt.
Sniedzi, sniedzi baltais sniedziņ, Apklāj zemes melnumiņu, Ar baltām villainām, Ar sidraba vizuļiem.
Katrā brīnumsvecītē Mazs brīnumiņš, Ne čiku, ne grabu Sēž iekšā viņš. Kad pāri eglītes pleciem Sidraba vītnes vijas un jūk, Tad ziņkārais brīnums Laukā sprūk!
Putniņš pārlidoja, vakars nolaidās, Visos ciema logos sveces iedegās, Tie bij Ziemassvētki, kas tur ieradās, Un ar savu gaismu namos apmetās.
Zaķēns mežā ezi sauc, Kur gan palicis mans draugs. Sniegi snieg un puteņo, Kā lai tagad atrod to. Vāverīte kokā smej, Velti draugu meklēt ej, Kamēr sals un kamēr sniegs, Ezim mežā ziemas miegs.
Lai sasildās sirds tai baltajā dziesmā, Ko šovakar zeme debesīm dzied. Lai nosargā sevī to svecīšu liesmu, Ar kuru var droši caur puteņiem iet.
Kaut arī baltas pūkas nekrīt vēl no gaisa, Gaišas domas sirds tik un tā raisa. Lai laimīgs katrs šodien ir un rīt, Lai Ziemassvētku brīnums visiem sirdī mīt.
Visapkārt sniegs ir sasnidzis, Mazs kaķēns klēpī aizmidzis. Un kādam sirds jau priekā trīs, Jo Ziemassvētki būs atkal drīz!
Ieliec egles zarā sveci, Lai par cerību tā deg Pats jau zini, kas tu esi, Kāds ir tavu sapņu ceļš!
Ir gaišums, ko tev dāvāt varu, Lai tavā dvēselē tas krīt, - To saņemsi ar zaļu egles zaru Un svecītēm, kas silti mirdz.
Sniega māte pūkas mētā Svētki ienāk katrā sētā, Galdā karsti pīrādziņi Zirnīši un kāpostiņi.
Cik rāmi, cik brīvi un lēnām Pār pasauli pārslas laižas! Un vietas vairs nepaliek ēnām, Un takas un domas ir gaišas.
Lai mēness palīdz smaidīt, Un zvaigznes ciemos lūgt, Un Jauno gadu gaidot, Tev laimes nedrīkst trūkt!
Simtu cepu kukulīšu, Ziemassvētku gaidīdama: Simtiņš nāca ķekatnieku Tai vienā vakarā.
Ziemassvētki naudu skaita Ledus kalna galiņā; Tekat, bērni, kalniņā, Vedat viņus lejiņā.
Skali grab, skali grab, Kas tos skalus grabināja? Ziemassvētki grabināja, Speķa raušus gaidīdami.
Nākat iekšā, Ziemassvētki, Nu mēs jūs gaidīsim; Nama māte durvis vēra, Rokā gaiša uguntiņa.
Es ticu, ka ir brīnumi, kas necerēti nāk, Kas daiļu, gaišu pasauli radīt sāk. Es ticu, ka ir laimība, kas svētās liesmās mirdz, Jo – ja tā visa nebūtu, vai justu tad mums sirds? (J. Poruks)
Gribas aizdegt sveces pretī Ziemassvētkiem, Lai pār staru laipu viegli atnākt tiem, Lai pār staru laipu baltas pārslas viz, Nesot zemei tuvāk klusās debesis.
Lēni, lēni sniedziņš snieg, Balta laime cauri brien, No sētiņas, sētiņā, No sirsniņas, sirsniņā.
Svētku priekam iedegt sveces, Just kā plaukstās sveķi garo, Un no sirds, kas sasilusi Izvērt jaunu gaismas staru!
Ir gaišums, ko tev dāvāt varu, Lai tavā dvēselē tas krīt, - To saņemsi ar zaļu egles zaru Un svecītēm, kas silti mirdz.
Aizmieg zvēri, aizmieg putni Neaizmigsi tikai tu Tu, šai baltā ziemas naktī Sagaidīsi brīnumu.
Vakarā, kad vēji norims, Zvaigžņu logi iedegsies. Svētku vecītis ceļā dosies Un pie bērniem ciemosies.
Ziemassvētku zvaigzne Lai pār visiem mirdz: Miers lai virs zemes, Miers iekš katras sirds!
Kad egles zaros sveces degs Un teiksmains sapnis zemi segs, Lai acīs jums tad laime mirdz Un visu skumjo aizmirst sirds.
Ai, bagāti Ziemassvētki, Pastaliņu pūdētāji: Trīs dieniņas, trīs naksniņas Man kājiņas nenoautas.
Bluķa māte bluķi vēla Pašā Bluķa vakarā. Lai veļ bluķi trīsi reizi, Nenāks mošķi caur sienmāli.
Treknu zosi, lauku speķi, Naudas pilnu garo zeķi, Līksmu prātu, jautru dzīvi, Ziemassvētkus sagaidot!
Šai baltā naktī daba duss Logos leduspuķes zied. Sēd koku zaros mēness kluss Vējiņš šūpuļdziesmu dzied.
Piespiest pie rūtīm lūpas un pieri, Klajums lai pārredzams tiek, Lūkoties, cik uz skujiņām mierīgs Ziemsvētku vakarā sniegs.
Tā gaisma, ko izstaro svece, Tas gaišums, kas liesmiņā plīvo, Izplēn, pazūd un gaist, Bet gaisma, kas cilvēkā dzīvo Un siltums, ko izstaro sirds- Tas nezūd. Tas paliek un mirdz.
Sniedziņš tumšas egles sedz, Smagi noslīgst zari. Katrā zarā sveces dedz Zelta mēness stari.
Nobira eņģelim prieka asara Kā balta pērlīte sniegā Un cilvēks pavisam klusītiņām Ir noticējis brīnumam.
Šim vakaram spožākās zvaigznes, Šim vakaram skaistākai sniegs, Bet spožāks par svecītēm eglē, Lai sirdī nāk cerību prieks!
Zvaigžņu lietus nolīst klusi, Visa zeme mirdzēt sāk. Griežas gads uz otru pusi, Balti ziemassvētki nāk.
Sniega pārslas lido lēni, Klusi zemi apklājot. Ziemassvētki klusi, klusi Nāk Tev sirdi sasildot.
Viens zelta stars no zvaigžņu spieta Mums katram tieši sirdī krīt, Jo tieši sirdī ir tā vieta, Kur Ziemassvētku brīnums mīt..
Tikai vienreiz gadā ir tāds vakars, Kad Debesis ar zemi runāt sāk, Lai sirds, kas nogurusi, atkal spēku iegūst Un rītdien lai var gaišu ceļu sākt.
Zvani dūc, skan līksmi dziesmas, Eglītēs mirdz sveču liesmas, Visur gaida rūķa saimi, Nes tie dāvanas un laimi.
Ar Tevi šai naktī lai notiek Neparasts brīnums kāds. Lai laime atnāk un paliek, Lai vēlīgs likteņa prāts. Lai mīlestības ir gana, Ko saņemt un citiem dot. Un nedienas gaismas zvanā Lai dvēsele pārkausēt prot!
Sidrabiņa lietiņš lija Ziemassvētku vakarā. Visi sīki žagariņi Sidrabiņu vizināja.
Ziemassvētki nāca aši, Piedzērāmies visi braši; Piparkūkas noēdām, Un vēl rūķi noskuvām!
Mirdz tālas zvaigznes debesīs Mirdz sapņi sveču liesmiņās Mīt Ziemassvētkos sirdī cerības Ko svētā nakts spēj piepildīt.
Ziemassvētku eglītes zaros Mirdz cerības svecīšu galos Lai katra sirdi sasilda Šī mazā sveču liesmiņa
Šai Ziemassvētku naktī, kad svecītes mirdz, Saki visu, kas sakāms, saki to no sirds. Tas palīdzēs ielīksmot, piedot un lūgt, Tas palīdzēs visiem daudz labākiem kļūt!
Kad egles zaros sveces degs Un teiksmains sapnis zemi segs, Tad acīs lai Tev laime mirdz Un visu rūgto aizmirst sirds.
Ieliec egles zarā sveci, Lai par cerību tā deg Pats jau zini, kas tu esi, Kāds ir tavu sapņu ceļš!
Balti sniegi sasniguši Rūķiem snurķi nosaluši Ejam bērni pikoties Un pa sniegu draiskoties.
Ir dīvaina sajūta gadu mijā, Kad zvaigžņotā debess sudrabu sijā, Tad zogas gan prieks, gan neziņa krūtīs, Ko nākamā gada puteņi sūtīs – Ir dīvaina sajūtā tādā brīdī, Kad satiekas gadi uz īsu brīdi: Tu pats it kā stāvi vēl durvju priekšā, Bet domas sen jau atrodas iekšā.
Kad pienāk vakars, apklust vēji kokā Nāk sētā rūķīši, tie turas roku rokā. Tiem rozā vaigi, dāvaniņas plecā Viens tērpts ir jaunā, otrs mētelītī vecā. Tos nerej suņi, neredz ļauna acs, jo tur nāk kopā – Vecs un Jaunais gads!
Laimīt, mums Ziemsvētkos mīļumu dāvā un svecīti gaiši, kas mirdz! Laimīt, mums sirsniņā prieciņu ielej un actiņās spožumu liec! Laimīt, mums Ziemasvētku brīnumu sūti, lai piepildās sapnītis kluss! Laimīt, Tu svētkos nāc arī pati un svētība visiem mums būs!
Ja Tu mīli kādu puķi, kas atrodas uz zvaigznes, tad ir tik jauki naktī raudzīties debesīs. Visas zvaigznes šķiet ziedam. (A. de Sent-Ekziperī)
Gadu mijā, Līksmu pratu, Vīna glāzēm galdu klātu, Dzīvesprieku, veselību, Nebēdāt par katru nieku!
Lai baltas sveces logā mirdz Un pavasaris atnāk vēss, Jo Ziemassvētki jānosvin Un Jaunais gads ir jāapdzied!!!
Zvanu skaņas virmo gaisā Vecā gada stundas drūp. Cerību un sapņu biķiers Atkal man uz galda kūp. Cerību un sapņu biķiers Atkal man šai stundā svēts. Piepildīsies viss, kas dziļi Dvēselē būs iecerēts!